Translated using Weblate (Latvian)

Currently translated at 5.5% (3 of 54 strings)

Translation: Stilly/Strings
Translate-URL: https://translate.urban-bike-computer.com/projects/stilly/strings/lv/

translate/strings-lv.xml

@@ -68,4 +68,79 @@
 \nℹ️ Atrodiet vairāk informācijas, ieviešanas informāciju un piemērus:
 \n
 \ngithub.com/Sublimis/SteadyScreen</string>
+ <string name="loremIpsum">(Šis teksts ir demonstrācijas nolūkos)
+\n
+\nKaravīrs ar zaļajām ūsām veda viņus pa Smaragda pilsētas ielām, līdz viņi sasniedza istabu, kurā dzīvoja Vārtu sargs. Šis virsnieks atslēdza viņu brilles, lai ieliktu tās atpakaļ savā lieliskajā kastē, un tad viņš pieklājīgi atvēra vārtus mūsu draugiem.
+\n
+\n\"Kurš ceļš ved uz Rietumu ļauno raganu\?\" jautāja Dorotija.
+\n
+\n\"Ceļa nav,\" atbildēja Vārtu sargs. \"Neviens nekad nevēlas iet to ceļu.\"
+\n
+\n\"Kā tad mums viņu atrast\?\" jautāja meitene.
+\n
+\n\"Tas būs viegli,\" atbildēja vīrietis, \"jo, kad viņa uzzinās, ka atrodaties Vinkiju valstī, viņa jūs atradīs un padarīs jūs visus par saviem vergiem.
+\n
+\n\"Varbūt nē,\" sacīja Putnubiedēklis, \"jo mēs vēlamies viņu iznīcināt.
+\n
+\n\"Ak, tas ir savādāk,\" sacīja Vārtu sargs. \"Neviens viņu nekad agrāk nav iznīcinājis, tāpēc es, protams, domāju, ka viņa padarīs jūs par vergiem, tāpat kā pārējo. Bet esiet piesardzīgs, jo viņa ir ļauna un nikna un, iespējams, neļaus jums viņu iznīcināt. Rietumos, kur riet saule, un jūs nevarat viņu neatrast.\"
+\n
+\nViņi pateicās un atvadījās un pagriezās uz Rietumiem, ejot pāri mīkstas zāles laukiem, kas šur tur bija noraibināti ar margrietiņām un tauriņiem. Dorotija joprojām valkāja skaisto zīda kleitu, ko viņa bija uzvilkusi pilī, taču tagad viņai par pārsteigumu viņa atklāja, ka tā vairs nav zaļa, bet gan tīri balta. Arī lente ap Toto kaklu bija zaudējusi savu zaļo krāsu un bija tikpat balta kā Dorotijas kleita.
+\n
+\nSmaragda pilsēta drīz tika atstāta tālu aiz muguras. Viņiem virzoties uz priekšu, zeme kļuva nelīdzenāka un kalnaināka, jo šajā Rietumu zemē nebija ne fermu, ne māju, un zeme bija iekopta.
+\n
+\nPēcpusdienā saule karsti spīdēja viņu sejās, jo nebija koku, kas viņiem piedāvātu ēnu; tā, ka pirms nakts Dorotija un Toto un Lauva bija noguruši, apgūlās uz zāles un aizmiga, mežsargam un Putnubiedēklim sardzē.
+\n
+\nTagad Rietumu ļaunajai raganai bija tikai viena acs, taču tā bija tikpat spēcīga kā teleskops un varēja redzēt visur. Tā, kad viņa sēdēja savas pils durvīs, viņa nejauši paskatījās apkārt un ieraudzīja Dorotiju guļam ar draugiem. Viņi atradās tālu, bet ļaunā ragana bija dusmīga, atradusi viņus savā valstī; tāpēc viņa pūta uz sudraba svilpi, kas karājās viņai ap kaklu.
+\n
+\nTūlīt pie viņas no visām pusēm pieskrēja lielu vilku bars. Viņiem bija garas kājas un niknas acis un asi zobi.
+\n
+\n— Ej pie tiem cilvēkiem, — ragana sacīja, — un saplēsti tos gabalos.
+\n
+\n— Vai tu viņus nepadarīsi par saviem vergiem\? vaicāja vilku vadonis.
+\n
+\n\"Nē,\" viņa atbildēja, \"viens ir no alvas un viens no salmiem; viens ir meitene, bet otrs - lauva. Neviens no viņiem nav derīgs darbam, tāpēc varat tos saplēst mazos gabaliņos.\"
+\n
+\n\"Ļoti labi,\" sacīja vilks un ar pilnu ātrumu metās prom, sekoja pārējie.
+\n
+\nPaveicās, ka Putnubiedēklis un mežsargs bija nomodā un dzirdēja vilkus nākam.
+\n
+\n\"Šī ir mana cīņa,\" sacīja mežsargs, \"tāpēc atkāpieties no manis, un es viņus sagaidīšu, kad viņi nāks.\"
+\n
+\nViņš satvēra savu cirvi, ko bija izgatavojis ļoti asu, un, kad vilku vadonis nāca virsū Skārda mežsargam, pagrieza roku un nocirta vilka galvu no ķermeņa, tā ka tas nekavējoties nomira. Tiklīdz viņš varēja pacelt savu cirvi, pienāca cits vilks, un viņš arī pakrita zem Skārda mežsarga ieroča asās malas. Tur bija četrdesmit vilku, un četrdesmit reizes tika nogalināts vilks, tā ka beidzot viņi visi gulēja miruši kaudzē meža priekšā.
+\n
+\nTad viņš nolika cirvi un apsēdās blakus Putnubiedēklim, kurš teica: \"Tā bija laba cīņa, draugs.\"
+\n
+\nViņi gaidīja, līdz Dorotija pamodīsies nākamajā rītā. Ieraugot lielo pinkaino vilku kaudzi, mazā meitene bija diezgan nobijusies, bet skārda mežsargs viņai visu izstāstīja. Viņa pateicās viņam par viņu izglābšanu un apsēdās brokastīs, pēc tam viņi atkal sāka savu ceļojumu.
+\n
+\nTagad tajā pašā rītā Ļaunā ragana pienāca pie savas pils durvīm un paskatījās ar vienu aci, kas redzēja tālu. Viņa redzēja visus savus vilkus guļam beigtus un svešiniekus, kas joprojām ceļoja pa viņas valsti. Tas viņu padarīja dusmīgāku nekā iepriekš, un viņa divreiz nopūta savu sudraba svilpi.
+\n
+\nTūlīt viņai pretī lidoja liels savvaļas vārnu bars, pietiekami, lai aptumšotu debesis.
+\n
+\nUn ļaunā ragana sacīja ķēniņam Vārnam: \"Tūlīt lidojiet pie svešiniekiem, izknābiet viņiem acis un saplosiet tos gabalos.\"
+\n
+\nSavvaļas vārnas vienā lielā barā lidoja pretī Dorotijai un viņas pavadoņiem. Kad mazā meitene ieraudzīja viņus nākam, viņa nobijās.
+\n
+\nBet Putnubiedēklis teica: \"Šī ir mana cīņa, tāpēc guliet man blakus, un jums netiks nodarīts kaitējums.\"
+\n
+\nTā viņi visi gulēja uz zemes, izņemot Putnubiedēkli, un viņš piecēlās un izstiepa rokas. Un, kad vārnas viņu ieraudzīja, tās nobijās, kā šie putni vienmēr ir biedēkļu dēļ, un neuzdrošinājās nākt tuvāk. Bet ķēniņš vārna teica:
+\n
+\n\"Tas ir tikai piebāzts vīrietis. Es viņam izbāzīšu acis.\"
+\n
+\nKaraļa vārna uzlidoja Putnubiedēklim, kurš to satvēra aiz galvas un izgrieza kaklu, līdz tas nomira. Un tad viņam uzlidoja cita vārna, un Putnubiedēklis arī izgrieza kaklu. Tur bija četrdesmit vārnu, un četrdesmit reizes Putnubiedēklis pagrieza kaklu, līdz beidzot visi gulēja miruši viņam blakus. Tad viņš aicināja savus biedrus celties, un tie atkal devās ceļā.
+\n
+\nKad ļaunā ragana atkal paskatījās ārā un ieraudzīja visas savas vārnas guļam kaudzē, viņa sadusmojās un trīs reizes uzpūta savai sudraba svilpei.
+\n
+\nTūlīt gaisā atskanēja liela dūkoņa, un melnu bišu bars lidoja viņai pretī.
+\n
+\n\"Ej pie svešiniekiem un iedzeļ viņus līdz nāvei!\" pavēlēja Ragana, un bites pagriezās un strauji lidoja, līdz nonāca tur, kur gāja Dorotija un viņas draugi. Bet mežsargs bija redzējis viņus nākam, un Putnubiedēklis bija izlēmis, ko darīt.
+\n
+\n\"Izņemiet manus salmus un izkaisiet tos pār mazo meiteni, suni un Lauvu,\" viņš teica mežsargam, \"un bites nevarēs tos iedzelt.\" To izdarīja mežsargs, un, kad Dorotija gulēja blakus Lauvai un turēja Toto rokās, salmi viņus pilnībā pārklāja.
+\n
+\nBites atnāca un neatrada nevienu citu kā mežnieku, kam dzelt, tāpēc tās uzlidoja viņam un nolauza visus dzēlienus pret skārdu, nemaz nenodarot pāri kokam. Un, tā kā bites nevar dzīvot, ja to dzēliens ir salauzts, tas bija melno bišu gals, un tās gulēja izkaisītas ap mežavīri kā mazas smalku ogļu kaudzes.
+\n
+\nTad Doroteja un Lauva piecēlās, un meitene palīdzēja Skārda mežsargam atkal ielikt salmus Putnubiedēklī, līdz viņš kļuva tikpat labs kā jebkad. Tā viņi atkal sāka savu ceļojumu.
+\n
+\nĻaunā ragana bija tik dusmīga, ieraugot savas melnās bites mazās kaudzēs kā smalkas ogles, ka viņa spieda kāju, saplēsa matus un grieza zobus. Un tad viņa pasauca duci savu vergu, kas bija Vinkiji, un iedeva viņiem asus šķēpus, sakot, lai viņi iet pie svešiniekiem un tos iznīcina.
+\n
+\nVinkiji nebija drosmīgi cilvēki, bet viņiem bija jādara, kā viņiem lika. Tā viņi devās prom, līdz pietuvojās Dorotijai. Tad Lauva spēcīgi rēca un metās viņiem pretī, un nabaga Vinkiji bija tik nobijušies, ka skrēja atpakaļ, cik ātri vien spēja.</string>
 </resources>